Rājā ambaphalāni khāditvā tassa bahuṃ dhanaṃ datvā ‘‘māṇavaka, evarūpo te acchariyamanto kassa santike gahito’’ti pucchi. Māṇavo ‘‘sacāhaṃ ‘caṇḍālassa santike’ti vakkhāmi, lajjitabbakaṃ bhavissati, mañca garahissanti, manto kho pana me paguṇo, idāni na nassissati, disāpāmokkhaṃ ācariyaṃ apadisāmī’’ti cintetvā musāvādaṃ katvā ‘‘takkasilāyaṃ disāpāmokkhācariyassa santike gahito me’’ti vadanto ācariyaṃ paccakkhāsi. Taṅkhaṇaññeva manto antaradhāyi. Rājā somanassajāto taṃ ādāya nagaraṃ pavisitvā punadivase ‘‘ambāni khādissāmī’’ti uyyānaṃ gantvā maṅgalasilāpaṭṭe nisīditvā māṇava, ambāni āharāti āha. So ‘‘sādhū’’ti ambaṃ upagantvā sattapadamatthake ṭhito ‘‘mantaṃ parivattessāmī’’ti mante anupaṭṭhahante antarahitabhāvaṃ ñatvā lajjito aṭṭhāsi. Rājā ‘‘ayaṃ pubbe parisamajjheyeva ambāni āharitvā amhākaṃ deti, ghanameghavassaṃ viya ambavassaṃ vassāpeti, idāni thaddho viya ṭhito, kiṃ nu kho kāraṇa’’nti cintetvā taṃ pucchanto paṭhamaṃ gāthamāha –

Teheva mantehi na dāni tuyhaṃ, dumapphalā pātubhavanti brahme’’ti.

Tattha ahāsīti āhari. Dumapphalāti rukkhaphalāni.

Taṃ sutvā māṇavo ‘‘sace ‘ajja ambaphalaṃ na gaṇhāmī’ti vakkhāmi, rājā me kujjhissati, musāvādena naṃ vañcessāmī’’ti dutiyaṃ gāthamāha –

Tattha addhāharissambaphalanti addhā ambaphalaṃ āharissāmi.

Rājā ‘‘ayaṃ aññadā nakkhattayogaṃ na vadati, kiṃ nu kho eta’’nti pucchanto dve gāthā abhāsi –

‘‘Nakkhattayogaṃ na pure abhāṇi, khaṇaṃ muhuttaṃ na pure asaṃsi;

Sayaṃ harī ambaphalaṃ pahūtaṃ, vaṇṇena gandhena rasenupetaṃ.

‘‘Mantābhijappena pure hi tuyhaṃ, dumapphalā pātubhavanti brahme;

Svājja na pāresi jappampi mantaṃ, ayaṃ so ko nāma tavajja dhammo’’ti.

Tattha na pāresīti na sakkosi. Jappampīti jappantopi parivattentopi. Ayaṃ soti ayameva so tava sabhāvo ajja ko nāma jātoti.

Taṃ sutvā māṇavo ‘‘na sakkā rājānaṃ musāvādena vañcetuṃ, sacepi me sabhāve kathite āṇaṃ kareyya, karotu, sabhāvameva kathessāmī’’ti cintetvā dve gāthā abhāsi –

Mā cassu me pucchito nāmagottaṃ, guyhittho atthaṃ vijaheyya manto.

‘‘Sohaṃ janindena janamhi puṭṭho, makkhābhibhūto alikaṃ abhāṇiṃ;

‘Mantā ime brāhmaṇassā’ti micchā, pahīnamanto kapaṇo rudāmī’’ti.

Taṃ sutvā rājā ‘‘ayaṃ pāpadhammo evarūpaṃ ratanamantaṃ na olokesi, evarūpasmiñhi uttamaratanamante laddhe jāti kiṃ karissatī’’ti kujjhitvā tassa garahanto –

‘‘Eraṇḍā pucimandā vā, atha vā pālibhaddakā;

Madhuṃ madhutthiko vinde, so hi tassa dumuttamo.

‘‘Khattiyā brāhmaṇā vessā, suddā caṇḍālapukkusā;

Yamhā dhammaṃ vijāneyya, so hi tassa naruttamo.

‘‘Imassa daṇḍañca vadhañca datvā, gale gahetvā khalayātha jammaṃ;

Yo uttamatthaṃ kasirena laddhaṃ, mānātimānena vināsayitthā’’ti. –

Imā gāthā āha.

‘‘Yathā samaṃ maññamāno pateyya, sobbhaṃ guhaṃ narakaṃ pūtipādaṃ;

Rajjūti vā akkame kaṇhasappaṃ, andho yathā jotimadhiṭṭhaheyya;

Evampi maṃ taṃ khalitaṃ sapañña, pahīnamantassa punappadāhī’’ti. – gāthamāha;

Atha naṃ ācariyo ‘‘tāta, kiṃ kathesi, andho hi saññāya dinnāya sobbhādīni pariharati, mayā paṭhamameva tava kathitaṃ, idāni kimatthaṃ mama santikaṃ āgatosī’’ti vatvā –

‘‘Dhammena mantaṃ tava sampadāsiṃ, tuvampi dhammena paṭiggahesi;

Pakatimpi te attamano asaṃsiṃ, dhamme ṭhitaṃ taṃ na jaheyya manto.

Kiñcāpi laddhā jīvituṃ appapañño, vināsayī alikaṃ bhāsamāno.

‘‘Bālassa mūḷhassa akataññuno ca, musā bhaṇantassa asaññatassa;

Mante mayaṃ tādisake na dema, kuto mantā gaccha na mayhaṃ ruccasī’’ti. –

Imā gāthā āha.

So evaṃ ācariyena uyyojito ‘‘kiṃ mayhaṃ jīvitenā’’ti araññaṃ pavisitvā anāthamaraṇaṃ mari.

Ambajātakavaṇṇanā paṭhamā.

[475] 2. Phandanajātakavaṇṇanā

‘‘Kuṭhārihattho puriso, vanamogayha tiṭṭhasi;

Puṭṭho me samma akkhāhi, kiṃ dāruṃ chetumicchasī’’ti.

Tattha purisoti tvaṃ kuṭhārihattho eko puriso imaṃ vanaṃ ogayha tiṭṭhasīti.

‘‘Isso vanāni carasi, samāni visamāni ca;

Puṭṭho me samma akkhāhi, kiṃ dāruṃ nemiyā daḷha’’nti.

Tattha issoti tvampi eko kāḷasīho vanāni carasi, tvaṃ rathānucchavikaṃ dāruṃ jānissasīti.

Taṃ sutvā kāḷasīho ‘‘idāni me manoratho matthakaṃ pāpuṇissatī’’ti cintetvā tatiyaṃ gāthamāha –

‘‘Neva sālo na khadiro, nāssakaṇṇo kuto dhavo;

Rukkho ca phandano nāma, taṃ dāruṃ nemiyā daḷha’’nti.

So taṃ sutvā somanassajāto ‘‘sudivasena vatamhi ajja araññaṃ paviṭṭho, tiracchānagato me rathānucchavikaṃ dāruṃ ācikkhati, aho sādhū’’ti pucchanto catutthaṃ gāthamāha –

‘‘Kīdisānissa pattāni, khandho vā pana kīdiso;

Puṭṭho me samma akkhāhi, yathā jānemu phandana’’nti.

‘‘Yassa sākhā palambanti, namanti na ca bhañjare;

So rukkho phandano nāma, yassa mūle ahaṃ ṭhito.

Sabbassa te kammaniyo, ayaṃ hessati phandano’’ti.

Tattha ‘‘arāna’’nti idaṃ so ‘‘kadācesa imaṃ rukkhaṃ na gaṇheyya, guṇampissa kathessāmī’’ti cintetvā evamāha. Tattha īsānemirathassa cāti īsāya ca nemiyā ca sesassa ca rathassa sabbassa te esa kammaniyo kammakkhamo bhavissatīti.

‘‘Iti phandanarukkhopi, tāvade ajjhabhāsatha;

Mayhampi vacanaṃ atthi, bhāradvāja suṇohi me.

Tena nemiṃ pasāresi, evaṃ daḷhataraṃ siyā.

‘‘Iti phandanarukkhopi, veraṃ appesi tāvade;

Jātānañca ajātānaṃ, issānaṃ dukkhamāvahī’’ti.

‘‘Iccevaṃ phandano issaṃ, isso ca pana phandanaṃ;

Aññamaññaṃ vivādena, aññamaññamaghātayuṃ.

‘‘Evameva manussānaṃ, vivādo yattha jāyati;

Mayūranaccaṃ naccanti, yathā te issaphandanā.

‘‘Taṃ vo vadāmi bhaddaṃ vo, yāvantettha samāgatā;

Sammodatha mā vivadatha, mā hotha issaphandanā.

‘‘Sāmaggimeva sikkhetha, buddhehetaṃ pasaṃsitaṃ;

Sāmaggirato dhammaṭṭho, yogakkhemā na dhaṃsatī’’ti.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā jātakaṃ samodhānesi ‘‘tadā taṃ kāraṇaṃ viditvā tasmiṃ vanasaṇḍe nivutthadevatā ahameva ahosi’’nti.

Phandanajātakavaṇṇanā dutiyā.

[476] 3. Javanahaṃsajātakavaṇṇanā

Atha mahāsatto ‘‘mama ajja sarīrabalaṃ vīmaṃsissāmī’’ti cintetvā ekavegena pakkhanditvā yugandharamatthake nisīditvā tato uppatitvā ekavegena sūriyaṃ pāpuṇitvā kālena purato, kālena pacchato javitvā cintesi ‘‘mayhaṃ sūriyena saddhiṃ javanaṃ nāma niratthakaṃ ayonisomanasikārasambhūtaṃ, kiṃ me iminā, bārāṇasiṃ gantvā mama sahāyakassa rañño atthayuttaṃ dhammayuttaṃ kathaṃ kathessāmī’’ti. So nivattitvā sūriye nabhamajjhaṃ anatikkanteyeva sakalacakkavāḷagabbhaṃ antantena anusaṃyāyitvā vegaṃ parihāpento sakalajambudīpaṃ antantena anusaṃyāyitvā bārāṇasiṃ pāpuṇi. Dvādasayojanikaṃ sakalanagaraṃ haṃsacchannaṃ viya ahosi, chiddaṃ nāma na paññāyi, anukkamena vege parihāyante ākāse chiddāni paññāyiṃsu. Mahāsatto vegaṃ parihāpetvā ākāsato otaritvā sīhapañjarassa abhimukhaṭṭhāne aṭṭhāsi. Rājā ‘‘āgato me sahāyo’’ti somanassappatto tassa nisīdanatthāya kañcanapīṭhaṃ paññapetvā ‘‘samma, pavisa, idha nisīdā’’ti vatvā paṭhamaṃ gāthamāha –

‘‘Idheva haṃsa nipata, piyaṃ me tava dassanaṃ;

Issarosi anuppatto, yamidhatthi pavedayā’’ti.

‘‘Savanena ekassa piyā bhavanti, disvā panekassa viyeti chando;

Disvā ca sutvā ca piyā bhavanti, kaccinnu me pīyasi dassanena.

‘‘Savanena piyo mesi, bhiyyo cāgamma dassanaṃ;

Evaṃ piyadassano me, vasa haṃsa mamantike’’ti.

Bodhisatto āha –

‘‘Vaseyyāma tavāgāre, niccaṃ sakkatapūjitā;

Matto ca ekadā vajje, haṃsarājaṃ pacantu me’’ti.

Tattha matto ca ekadāti mahārāja, mayaṃ tava ghare niccaṃ pūjitā vaseyyāma, tvaṃ pana kadāci surāmadamatto maṃsakhādanatthaṃ ‘‘haṃsarājaṃ pacantu me’’ti vadeyyāsi, atha evaṃ tava anujīvino maṃ māretvā paceyyuṃ, tadāhaṃ kiṃ karissāmīti.

‘‘Dhiratthu taṃ majjapānaṃ, yaṃ me piyataraṃ tayā;

Na cāpi majjaṃ pissāmi, yāva me vacchasī ghare’’ti.

Tato paraṃ bodhisatto cha gāthā āha –

‘‘Suvijānaṃ siṅgālānaṃ, sakuṇānañca vassitaṃ;

Manussavassitaṃ rāja, dubbijānataraṃ tato.

‘‘Api ce maññatī poso, ñāti mitto sakhāti vā;

Yo pubbe sumano hutvā, pacchā sampajjate diso.

‘‘Yasmiṃ mano nivisati, avidūre sahāpi so;

Santikepi hi so dūre, yasmiṃ nāvisate mano.

Antopi so hoti paduṭṭhacitto, pāraṃ samuddassa paduṭṭhacitto.

‘‘Saṃvasantā vivasanti, ye disā te rathesabha;

Ārā santo saṃvasanti, manasā raṭṭhavaḍḍhana.

‘‘Aticiraṃ nivāsena, piyo bhavati appiyo;

Āmanta kho taṃ gacchāma, purā te homa appiyā’’ti.

Atha naṃ rājā āha –

‘‘Evaṃ ce yācamānānaṃ, añjaliṃ nāvabujjhasi;

Paricārakānaṃ sataṃ, vacanaṃ na karosi no;

Evaṃ taṃ abhiyācāma, puna kayirāsi pariyāya’’nti.

Tato bodhisatto āha –

‘‘Evaṃ ce no viharataṃ, antarāyo na hessati;

Tuyhaṃ cāpi mahārāja, mayhañca raṭṭhavaḍḍhana;

Appeva nāma passemu, ahorattānamaccaye’’ti.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā ‘‘evaṃ, bhikkhave, pubbe tiracchānayoniyaṃ nibbattenapi mayā āyusaṅkhārānaṃ dubbalabhāvaṃ dassetvā dhammo desito’’ti vatvā jātakaṃ samodhānesi – ‘‘tadā rājā ānando ahosi, kaniṭṭho moggallāno, majjhimo sāriputto, sesahaṃsagaṇā buddhaparisā, javanahaṃso pana ahameva ahosi’’nti.

Javanahaṃsajātakavaṇṇanā tatiyā.

[477] 4. Cūḷanāradajātakavaṇṇanā

Sā cintesi – ‘‘ayaṃ taruṇadārako na kiñci jānāti, pitarā panassa mahallakakāle pabbajitena bhavitabbaṃ, so āgantvā ‘idha kiṃ karosī’ti maṃ pothetvā pāde gahetvā kaḍḍhetvā araññe khipissati, tasmiṃ anāgateyeva palāyissāmī’’ti. Atha naṃ ‘‘ahaṃ purato gacchāmi, tvaṃ pacchā āgaccheyyāsī’’ti vatvā maggasaññaṃ ācikkhitvā pakkāmi. So tassā gatakālato paṭṭhāya uppannadomanasso yathā pure kiñci vattaṃ akatvā sasīsaṃ pārupitvā antopaṇṇasālāya pajjhāyanto nipajji. Mahāsatto phalāphalaṃ ādāya āgantvā tassā padavalañjaṃ disvā ‘‘ayaṃ mātugāmassa padavalañjo, ‘‘puttassa mama sīlaṃ bhinnaṃ bhavissatī’’ti cintento paṇṇasālaṃ pavisitvā phalāphalaṃ otāretvā puttaṃ pucchanto paṭhamaṃ gāthamāha –

‘‘Na te kaṭṭhāni bhinnāni, na te udakamābhataṃ;

Aggīpi te na hāpito, kiṃ nu mandova jhāyasī’’ti.

So pitu kathaṃ sutvā uṭṭhāya pitaraṃ vanditvā gāraveneva araññavāse anussāhaṃ pavedento gāthādvayamāha –

Dukkho vāso araññamhi, raṭṭhaṃ icchāmi gantave.

‘‘Yathā ahaṃ ito gantvā, yasmiṃ janapade vasaṃ;

Ācāraṃ brahme sikkheyyaṃ, taṃ dhammaṃ anusāsa ma’’nti.

Mahāsatto ‘‘sādhu, tāta, desacārittaṃ te kathessāmī’’ti vatvā gāthādvayamāha –

‘‘Sace araññaṃ hitvāna, vanamūlaphalāni ca;

Raṭṭhe rocayase vāsaṃ, taṃ dhammaṃ nisāmehi me.

‘‘Visaṃ mā paṭisevittho, papātaṃ parivajjaya;

Paṅke ca mā visīdittho, yatto cāsīvise care’’ti.

Tattha dhammanti sace raṭṭhavāsaṃ rocesi, tena hi tvaṃ janapadacārittaṃ dhammaṃ nisāmehi. Yatto cāsīviseti āsīvisassa santike yatto paṭiyatto careyyāsi, sakkonto āsīvisaṃ parivajjeyyāsīti attho.

Tāpasakumāro saṃkhittena bhāsitassa atthaṃ ajānanto pucchi –

Kaṃ tvaṃ āsīvisaṃ brūsi, taṃ me akkhāhi pucchito’’ti.

Itaropissa byākāsi –

‘‘Āsavo tāta lokasmiṃ, surā nāma pavuccati;

Manuñño surabhī vaggu, sādu khuddarasūpamo;

Visaṃ tadāhu ariyā se, brahmacariyassa nārada.

Haranti yuvino cittaṃ, tūlaṃ bhaṭṭhaṃva māluto;

Papāto eso akkhāto, brahmacariyassa nārada.

‘‘Lābho siloko sakkāro, pūjā parakulesu ca;

Paṅko eso ca akkhāto, brahmacariyassa nārada.

‘‘Sasatthā tāta rājāno, āvasanti mahiṃ imaṃ;

Te tādise manussinde, mahante tāta nārada.

Āsīvisoti akkhāto, brahmacariyassa nārada.

‘‘Bhattattho bhattakāle ca, yaṃ gehamupasaṅkame;

Yadettha kusalaṃ jaññā, tattha ghāsesanaṃ care.

‘‘Pavisitvā parakulaṃ, pānatthaṃ bhojanāya vā;

Mitaṃ khāde mitaṃ bhuñje, na ca rūpe manaṃ kare.

‘‘Goṭṭhaṃ majjaṃ kirāṭañca, sabhā nikiraṇāni ca;

Ārakā parivajjehi, yānīva visamaṃ patha’’nti.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā jātakaṃ samodhānesi – ‘‘tadā sā kumārikā ayaṃ kumārikā ahosi, tāpasakumāro ukkaṇṭhitabhikkhu, pitā pana ahameva ahosi’’nti.

Cūḷanāradajātakavaṇṇanā catutthā.

[478] 5. Dūtajātakavaṇṇanā

‘‘Dūte te brahme pāhesiṃ, gaṅgātīrasmi jhāyato;

Tesaṃ puṭṭho na byākāsi, dukkhaṃ guyhamataṃ nu te’’ti.

‘‘Sace te dukkhamuppajje, kāsīnaṃ raṭṭhavaḍḍhana;

Mā kho naṃ tassa akkhāhi, yo taṃ dukkhā na mocaye.

‘‘Yo tassa dukkhajātassa, ekaṅgamapi bhāgaso;

Vippamoceyya dhammena, kāmaṃ tassa pavedaya.

‘‘Suvijānaṃ siṅgālānaṃ, sakuṇānañca vassitaṃ;

Manussavassitaṃ rāja, dubbijānataraṃ tato.

Yo pubbe sumano hutvā, pacchā sampajjate diso.

‘‘Yo attano dukkhamanānupuṭṭho, pavedaye jantu akālarūpe;

Ānandino tassa bhavanti mittā, hitesino tassa dukhī bhavanti.

‘‘Kālañca ñatvāna tathāvidhassa, medhāvinaṃ ekamanaṃ viditvā;

Akkheyya tibbāni parassa dhīro, saṇhaṃ giraṃ atthavatiṃ pamuñce.

‘‘Sace ca jaññā avisayhamattano, na te hi mayhaṃ sukhāgamāya;

Ekova tibbāni saheyya dhīro, saccaṃ hirottappamapekkhamāno’’ti.

‘‘Ahaṃ raṭṭhe vicaranto, nigame rājadhāniyo;

Bhikkhamāno mahārāja, ācariyassa dhanatthiko.

‘‘Gahapatī rājapurise, mahāsāle ca brāhmaṇe;

Alatthaṃ satta nikkhāni, suvaṇṇassa janādhipa;

Te me naṭṭhā mahārāja, tasmā socāmahaṃ bhusaṃ.

‘‘Purisā te mahārāja, manasānuvicintitā;

Nālaṃ dukkhā pamocetuṃ, tasmā tesaṃ na byāhariṃ.

Alaṃ dukkhā pamocetuṃ, tasmā tuyhaṃ pavedayi’’nti.

Tattha bhikkhamānoti ete gahapatiādayo yācamāno. Te meti te satta nikkhā mama gaṅgaṃ tarantassa naṭṭhā, gaṅgāyaṃ patitā. Purisā teti mahārāja, tava dūtapurisā. Anuvicintitāti ‘‘nālaṃ ime maṃ dukkhā mocetu’’nti mayā ñātā. Tasmāti tena kāraṇena tesaṃ attano dukkhaṃ nācikkhiṃ. Pavedayinti kathesiṃ.

Rājā tassa dhammakathaṃ sutvā ‘‘mā cintayi, brāhmaṇa, ahaṃ te ācariyadhanaṃ dassāmī’’ti dviguṇadhanamadāsi. Tamatthaṃ pakāsento satthā osānagāthamāha –

Jātarūpamaye nikkhe, suvaṇṇassa catuddasā’’ti.

Tattha jātarūpamayeti te suvaṇṇassa catuddasa nikkhe jātarūpamayeyeva adāsi, na yassa vā tassa vā suvaṇṇassāti attho.

Mahāsatto rañño ovādaṃ datvā ācariyassa dhanaṃ datvā dānādīni puññāni katvā rājāpi tassovāde ṭhito dhammena rajjaṃ kāretvā ubhopi yathākammaṃ gatā.

Dūtajātakavaṇṇanā pañcamā.

[479] 6. Kāliṅgabodhijātakavaṇṇanā

Athassa kāliṅgabhāradvājo nāma purohito tassa dasa cakkavattivattāni ācikkhi. So taṃ vattaṃ pūresi. Athassa pannarasauposathadivase cakkadahato cakkaratanaṃ, uposathakulato hatthiratanaṃ, valāhakakulato assaratanaṃ, vepullapabbatato maṇiratanaṃ āgami, itthiratanagahapatiratanapariṇāyakaratanāni pātubhavanti. So sakalacakkavāḷagabbhe rajjaṃ gaṇhitvā ekadivasañca chattiṃsayojanāya parisāya parivuto sabbasetaṃ kelāsakūṭapaṭibhāgaṃ hatthiṃ āruyha mahantena sirivilāsena mātāpitūnaṃ santikaṃ pāyāsi. Athassa sabbabuddhānaṃ jayapallaṅkassa pathavīnābhibhūtassa mahābodhimaṇḍassa uparibhāge nāgo gantuṃ nāsakkhi. Rājā punappunaṃ codesi, so nāsakkhiyeva. Tamatthaṃ pakāsento satthā paṭhamaṃ gāthamāha –

Agamā bodhisamīpaṃ, nāgena mahānubhāvenā’’ti.

‘‘Kāliṅgo bhāradvājo ca, rājānaṃ kāliṅgaṃ samaṇakolaññaṃ;

Cakkaṃ vattayato pariggahetvā, pañjalī idamavoca.

‘‘Paccoroha mahārāja, bhūmibhāgo yathā samaṇuggato;

Idha anadhivarā buddhā, abhisambuddhā virocanti.

‘‘Padakkhiṇato āvaṭṭā, tiṇalatā asmiṃ bhūmibhāgasmiṃ;

Pathaviyā nābhiyaṃ maṇḍo, iti no sutaṃ mante mahārāja.

‘‘Sāgarapariyantāya, mediniyā sabbabhūtadharaṇiyā;

Pathaviyā ayaṃ maṇḍo, orohitvā namo karohi.

‘‘Ye te bhavanti nāgā ca, abhijātā ca kuñjarā;

Ettāvatā padesaṃ te, nāgā neva mupayanti.

‘‘Abhijāto nāgo kāmaṃ, pesehi kuñjaraṃ dantiṃ;

Ettāvatā padeso, sakkā nāgena mupagantuṃ.

Sampesesi nāgaṃ ñassāma, mayaṃ yathimassidaṃ vacanaṃ.

‘‘Sampesito ca raññā, nāgo koñcova abhinaditvāna;

Paṭisakkitvā nisīdi, garuṃva bhāraṃ asahamāno’’ti.

Ye teti ye cakkavattirañño hatthiratanasaṅkhātā uposathakule nibbattanāgā. Ettāvatāti sabbepi te ettakaṃ padesaṃ neva upayanti, koṭṭiyamānāpi na upagacchantiyeva. Abhijātoti gocariyādīni aṭṭha hatthikulāni abhibhavitvā atikkamitvā uposathakule jāto. Kuñjaranti uttamaṃ. Ettāvatāti ettako padeso sakkā etena nāgena upagantuṃ, ito uttari na sakkā, abhikaṅkhanto vajiraṅkusena saññaṃ datvā pesehīti. Veyyañjanikavaco nisāmetvāti bhikkhave, so rājā tassa lakkhaṇapāṭhakassa veyyañjanikassa kāliṅgabhāradvājassa vaco nisāmetvā upadhāretvā ‘‘ñassāma mayaṃ yathā imassa vacanaṃ yadi vā saccaṃ yadi vā alika’’nti vīmaṃsanto nāgaṃ pesesīti attho. Koñcova abhinaditvānāti bhikkhave, so nāgo tena raññā vajiraṅkusena codetvā pesito koñcasakuṇo viya naditvā paṭisakkitvā soṇḍaṃ ukkhipitvā gīvaṃ unnāmetvā garuṃ bhāraṃ vahituṃ asakkonto viya ākāseyeva nisīdi.

Rājānaṃ kāliṅgaṃ, taramāno ajjhabhāsittha;

Aññaṃ saṅkama nāgaṃ, nāgo khīṇāyuko mahārājā’’ti.

Rājā tassa piṭṭhiyaṃ nisīdi. Tasmiṃ khaṇe matahatthī bhūmiyaṃ pati. Tamatthaṃ pakāsento satthā itaraṃ gāthamāha –

‘‘Taṃ sutvā kāliṅgo, taramāno saṅkamī nāgaṃ;

Saṅkanteva raññe nāgo, tattheva pati bhumyā;

Veyyañjanikavaco, yathā tathā ahu nāgo’’ti.

Atha rājā ākāsato oruyha bodhimaṇḍaṃ oloketvā pāṭihāriyaṃ disvā bhāradvājassa thutiṃ karonto āha –

‘‘Kāliṅgo rājā kāliṅgaṃ, brāhmaṇaṃ etadavoca;

Tvameva asi sambuddho, sabbaññū sabbadassāvī’’ti.

Brāhmaṇo taṃ anadhivāsento attānaṃ nīcaṭṭhāne ṭhapetvā buddheyeva ukkhipitvā vaṇṇesi. Tamatthaṃ pakāsento satthā imā gāthā abhāsi –

‘‘Taṃ anadhivāsento kāliṅga, brāhmaṇo idamavoca;

Veyyañjanikā hi mayaṃ, buddhā sabbaññuno mahārāja.

Āgamabalasā hi mayaṃ, buddhā sabbaṃ pajānantī’’ti.

‘‘Mahayitvā sambodhiṃ, nānāturiyehi vajjamānehi;

Mālāvilepanaṃ abhiharitvā, atha rājā manupāyāsi.

‘‘Saṭṭhi vāhasahassāni, pupphānaṃ sannipātayi;

Pūjesi rājā kāliṅgo, bodhimaṇḍamanuttara’’nti.

Tattha manupāyāsīti mātāpitūnaṃ santikaṃ agamāsi. So mahābodhimaṇḍe aṭṭhārasahatthaṃ suvaṇṇatthambhaṃ ussāpesi. Tassa sattaratanamayā vedikā kāresi, ratanamissakaṃ vālukaṃ okirāpetvā pākāraparikkhittaṃ kāresi, sattaratanamayaṃ dvārakoṭṭhakaṃ kāresi, devasikaṃ pupphānaṃ saṭṭhivāhasahassāni sannipātayi, evaṃ bodhimaṇḍaṃ pūjesi. Pāḷiyaṃ pana ‘‘saṭṭhi vāhasahassāni pupphāna’’nti ettakameva āgataṃ.

Evaṃ mahābodhipūjaṃ katvā mātāpitaro ayyakāyyike ca ādāya dantapurameva ānetvā dānādīni puññāni katvā tāvatiṃsabhavane nibbatti.

Kāliṅgabodhijātakavaṇṇanā chaṭṭhā.

[480] 7. Akittijātakavaṇṇanā

‘‘Akittiṃ disvā sammantaṃ, sakko bhūtapatī bravi;

Kiṃ patthayaṃ mahābrahme, eko sammasi ghammanī’’ti.

Tattha kiṃ patthayanti kiṃ manussasampattiṃ patthento, udāhu sakkasampattiādīnaṃ aññataranti.

Sammohamaraṇaṃ dukkhaṃ, tasmā sammāmi vāsavā’’ti.

Tattha tasmāti yasmā punappunaṃ jāti khandhānaṃ bhedanaṃ sammohamaraṇañca dukkhaṃ, tasmā yatthetāni natthi, taṃ nibbānaṃ patthento idha sammāmīti evaṃ attano nibbānajjhāsayataṃ dīpeti.

Taṃ sutvā sakko tuṭṭhamānaso ‘‘sabbabhavesu kirāyaṃ ukkaṇṭhito nibbānatthāya araññe viharati, varamassa dassāmī’’ti varena nimantento tatiyaṃ gāthamāha –

‘‘Etasmiṃ te sulapite, patirūpe subhāsite;

Varaṃ kassapa te dammi, yaṃ kiñci manasicchasī’’ti.

Tattha yaṃ kiñci manasicchasīti yaṃ manasā icchasi, taṃ dammi, varaṃ gaṇhāhīti.

‘‘Varañce me ado sakka, sabbabhūtānamissara;

Yena putte ca dāre ca, dhanadhaññaṃ piyāni ca;

Laddhā narā na tappanti, so lobho na mayī vase’’ti.

Tattha varañce me adoti sace varaṃ mayhaṃ desi. Piyāni cāti aññāni ca yāni piyabhaṇḍāni. Na tappantīti punappunaṃ puttādayo patthentiyeva, na tittiṃ upagacchanti. Na mayī vaseti mayi mā vasatu mā uppajjatu.

Athassa sakko tussitvā uttarimpi varaṃ dento mahāsatto ca varaṃ gaṇhanto imā gāthā abhāsiṃsu –

‘‘Etasmiṃ te sulapite, patirūpe subhāsite;

Varaṃ kassapa te dammi, yaṃ kiñci manasicchasi.

Khettaṃ vatthuṃ hiraññañca, gavāssaṃ dāsaporisaṃ;

Yena jātena jīyanti, so doso na mayī vase.

‘‘Etasmiṃ te sulapite, patirūpe subhāsite;

Varaṃ kassapa te dammi, yaṃ kiñci manasicchasi.

‘‘Varañce me ado sakka, sabbabhūtānamissara;

Bālaṃ na passe na suṇe, na ca bālena saṃvase;

Bālenallāpasallāpaṃ, na kare na ca rocaye.

Kena kassapa bālassa, dassanaṃ nābhikaṅkhasi.

Dunnayo seyyaso hoti, sammā vutto pakuppati;

Vinayaṃ so na jānāti, sādhu tassa adassanaṃ.

‘‘Etasmiṃ te sulapite, patirūpe subhāsite;

Varaṃ kassapa te dammi, yaṃ kiñci manasicchasi.

‘‘Varañce me ado sakka, sabbabhūtānamissara;

Dhīraṃ passe suṇe dhīraṃ, dhīrena saha saṃvase;

Dhīrenallāpasallāpaṃ, taṃ kare tañca rocaye.

‘‘Kiṃ nu te akaraṃ dhīro, vada kassapa kāraṇaṃ;

Kena kassapa dhīrassa, dassanaṃ abhikaṅkhasi.

‘‘Nayaṃ nayati medhāvī, adhurāyaṃ na yuñjati;

Sunayo seyyaso hoti, sammā vutto na kuppati;

Vinayaṃ so pajānāti, sādhu tena samāgamo.

‘‘Etasmiṃ te sulapite, patirūpe subhāsite;

Varaṃ kassapa te dammi, yaṃ kiñci manasicchasi.

Tato ratyā vivasāne, sūriyuggamanaṃ pati;

Dibbā bhakkhā pātubhaveyyuṃ, sīlavanto ca yācakā.

‘‘Dadato me na khīyetha, datvā nānutapeyyahaṃ;

Dadaṃ cittaṃ pasādeyyaṃ, etaṃ sakka varaṃ vare.

‘‘Etasmiṃ te sulapite, patirūpe subhāsite;

Varaṃ kassapa te dammi, yaṃ kiñci manasicchasi.

Na maṃ puna upeyyāsi, etaṃ sakka varaṃ vare.

‘‘Bahūhi vatacariyāhi, narā ca atha nāriyo;

Dassanaṃ abhikaṅkhanti, kiṃ nu me dassane bhayaṃ.

‘‘Taṃ tādisaṃ devavaṇṇaṃ, sabbakāmasamiddhinaṃ;

Disvā tapo pamajjeyyaṃ, etaṃ te dassane bhaya’’nti.

Sūriyuggamanaṃ patīti sūriyuggamanavelāya. Dibbā bhakkhāti dibbabhojanaṃ yācakāti tassa dibbabhojanassa paṭiggāhakā. Vatacariyāhīti dānasīlauposathakammehi. Dassanaṃ abhikaṅkhantīti dassanaṃ mama abhikaṅkhanti. Taṃ tādisanti evarūpaṃ dibbālaṅkāravibhūsitaṃ. Pamajjeyyanti pamādaṃ āpajjeyyaṃ. Tava sirisampattiṃ pattheyyaṃ, evaṃ nibbānatthāya pavattite tapokamme sakkaṭṭhānaṃ patthento pamatto nāma bhaveyyaṃ, etaṃ tava dassane mayhaṃ bhayanti.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā jātakaṃ samodhānesi – ‘‘tadā sakko anuruddho ahosi, akittipaṇḍito pana ahameva ahosi’’nti.

Akittijātakavaṇṇanā sattamā.

[481] 8. Takkāriyajātakavaṇṇanā

Te vutthavassā pavāretvā ‘‘āvuso, taṃ nissāya sukhaṃ vutthāmha, satthāraṃ vandituṃ gacchāmā’’ti taṃ āpucchiṃsu. So ‘‘sādhū’’ti sampaṭicchitvā te ādāya dhuragāme piṇḍāya cari. Therā katabhattakiccā gāmato nikkhamiṃsu. Kokāliko te uyyojetvā nivattitvā manussānaṃ ārocesi ‘‘upāsakā, tumhe tiracchānasadisā, dve aggasāvake temāsaṃ dhuravihāre vasante na jānittha, idāni te gatā’’ti. Manussā ‘‘kasmā pana, bhante, amhākaṃ nārocitthā’’ti vatvā bahuṃ sappitelādibhesajjañceva vatthacchādanañca gahetvā there upasaṅkamitvā vanditvā ‘‘khamatha no, bhante, mayaṃ tumhākaṃ aggasāvakabhāvaṃ na jānāma, ajja no kokālikabhadantassa vacanena ñātā, amhākaṃ anukampāya imāni bhesajjavatthacchādanāni gaṇhathā’’ti āhaṃsu.

So tuṭṭhamānaso ‘‘sve paccāmittassa piṭṭhiṃ passissāmī’’ti ussāhajāto attano gehaṃ gantvā mukhaṃ rakkhituṃ asakkonto turitaturito bhariyaṃ āha – ‘‘pāpe caṇḍāli ito paṭṭhāya kena saddhiṃ abhiramissasi, sve te jāraṃ māretvā balikammaṃ karissāmī’’ti. ‘‘Niraparādhaṃ kiṃkāraṇā māressasī’’ti? Rājā ‘‘kaḷārapiṅgalassa brāhmaṇassa maṃsalohitena balikammaṃ katvā nagaradvāraṃ patiṭṭhāpehī’’ti āha, ‘‘jāro ca te kaḷārapiṅgalo, taṃ māretvā balikammaṃ karissāmī’’ti. Sā jārassa santikaṃ sāsanaṃ pāhesi ‘‘rājā kira kaḷārapiṅgalaṃ brāhmaṇaṃ māretvā baliṃ kātukāmo, sace jīvitukāmo, aññepi tayā sadise brāhmaṇe gahetvā kālasseva palāyassū’’ti. So tathā akāsi. Taṃ nagare pākaṭaṃ ahosi, sakalanagarato sabbe kaḷārapiṅgalā palāyiṃsu.

‘‘Ahameva dubbhāsitaṃ bhāsi bālo, bhekovaraññe ahimavhāyamāno;

Takkāriye sobbhamimaṃ patāmi, na kireva sādhu ativelabhāṇī’’ti.

Taṃ sutvā mahāsatto dutiyaṃ gāthamāha –

‘‘Pappoti macco ativelabhāṇī, bandhaṃ vadhaṃ sokapariddavañca;

Attānameva garahāsi ettha, ācera yaṃ taṃ nikhaṇanti sobbhe’’ti.

Evañca pana vatvā ‘‘ācariya, vācaṃ arakkhitvā na kevalaṃ tvameva dukkhappatto, aññopi dukkhappattoyevā’’ti vatvā atītaṃ āharitvā dassesi.

‘‘Kimevahaṃ tuṇḍilamanupucchiṃ, kareyya saṃ bhātaraṃ kāḷikāyaṃ;

Naggovahaṃ vatthayugañca jīno, ayampi attho bahutādisovā’’ti.

Aparopi bārāṇasiyaṃ ajapālānaṃ pamādena gocarabhūmiyaṃ dvīsu meṇḍesu yujjhantesu eko kuliṅgasakuṇo ‘‘ime dāni bhinnehi sīsehi marissanti, vāressāmi teti mātulā mā yujjhathā’’ti vāretvā tesaṃ kathaṃ aggahetvā yujjhantānaññeva piṭṭhiyampi sīsepi nisīditvā yācitvā vāretuṃ asakkonto ‘‘tena hi maṃ māretvā yujjhathā’’ti ubhinnampi sīsantaraṃ pāvisi. Te aññamaññaṃ yujjhiṃsuyeva. So saṇhakaraṇiyaṃ pisito viya attanā kateneva vināsaṃ patto. Idampi aparaṃ kāraṇaṃ dassetuṃ catutthaṃ gāthamāha –

So piṃsito meṇḍasirehi tattha, ayampi attho bahutādisovā’’ti.

Tattha meṇḍantaranti meṇḍānaṃ antaraṃ. Accupatīti atigantvā uppati, ākāse sīsānaṃ vemajjhe aṭṭhāsīti attho. Piṃsitoti pīḷito.

‘‘Caturo janā potthakamaggahesuṃ, ekañca posaṃ anurakkhamānā;

Sabbeva te bhinnasirā sayiṃsu, ayampi attho bahutādisovā’’ti.

Tattha potthakanti sāṇasāṭakaṃ. Sabbeva teti tepi cattāro janā attanā kateneva bhinnasīsā sayiṃsu.

Aparepi bārāṇasivāsino eḷakacorā rattiṃ ekaṃ ajaṃ thenetvā ‘‘divā araññe khādissāmā’’ti tassā avassanatthāya mukhaṃ bandhitvā veḷugumbe ṭhapesuṃ. Punadivase taṃ khādituṃ gacchantā āvudhaṃ pamussitvā agamaṃsu. Te ‘‘ajaṃ māretvā maṃsaṃ pacitvā khādissāma, āharathāvudha’’nti ekassapi hatthe āvudhaṃ adisvā ‘‘vinā āvudhena etaṃ māretvāpi maṃsaṃ gahetuṃ na sakkā, vissajjetha naṃ, puññamassa atthī’’ti vissajjesuṃ. Tadā eko naḷakāro veḷuṃ gahetvā ‘‘punapi āgantvā gahessāmī’’ti naḷakārasatthaṃ veḷugumbantare ṭhapetvā pakkāmi. Ajā ‘‘muttāmhī’’ti tussitvā veḷumūle kīḷamānā pacchimapādehi paharitvā taṃ satthaṃ pātesi. Corā satthasaddaṃ sutvā upadhārentā taṃ disvā tuṭṭhamānasā ajaṃ māretvā maṃsaṃ khādiṃsu. Iti ‘‘sāpi ajā attanā kateneva matā’’ti dassetuṃ chaṭṭhaṃ gāthamāha –

Teneva tassā galakāvakantaṃ, ayampi attho bahutādisovā’’ti.

Tattha avakkhipantīti kīḷamānā pacchimapāde khipantī.

Bārāṇasivāsī kireko luddako himavantaṃ gantvā ekenupāyena jayampatike dve kinnare gahetvā ānetvā rañño adāsi. Rājā adiṭṭhapubbe kinnare disvā tussitvā ‘‘ludda, imesaṃ ko guṇo’’ti pucchi. ‘‘Deva, ete madhurena saddena gāyanti, manuññaṃ naccanti, manussā evaṃ gāyituñca naccituñca na jānantī’’ti. Rājā luddassa bahuṃ dhanaṃ datvā kinnare ‘‘gāyatha naccathā’’ti āha. Kinnarā ‘‘sace mayaṃ gāyantā byañjanaṃ paripuṇṇaṃ kātuṃ na sakkhissāma, duggītaṃ hoti, amhe garahissanti vadhissanti, bahuṃ kathentānañca pana musāvādopi hotī’’ti musāvādabhayena raññā punappunaṃ vuttāpi na gāyiṃsu na nacciṃsu. Rājā kujjhitvā ‘‘ime māretvā maṃsaṃ pacitvā āharathā’’ti āṇāpento sattamaṃ gāthamāha –

‘‘Ime na devā na gandhabbaputtā, migā ime atthavasaṃ gatā me;

Ekañca naṃ sāyamāse pacantu, ekaṃ punappātarāse pacantū’’ti.

Tattha migā imeti ime sace devā gandhabbā vā bhaveyyuṃ, nacceyyuñceva gāyeyyuñca, ime pana migā tiracchānagatā. Atthavasaṃ gatā meti atthaṃ paccāsīsantena luddena ānītattā atthavasena mama hatthaṃ gatā. Etesu ekaṃ sāyamāse, ekaṃ pātarāse pacantūti.

Kinnarī cintesi ‘‘rājā kuddho nissaṃsayaṃ māressati, idāni kathetuṃ kālo’’ti aṭṭhamaṃ gāthamāha –

Dubbhāsitaṃ saṅkamāno kileso, tasmā tuṇhī kimpurisā na bālyā’’ti.

Rājā kinnariyā tussitvā anantaraṃ gāthamāha –

‘‘Yā mesā byāhāsi pamuñcathetaṃ, giriñca naṃ himavantaṃ nayantu;

Imañca kho dentu mahānasāya, pātova naṃ pātarāse pacantū’’ti.

Tattha yā mesāti yā me esā. Dentūti mahānasatthāya dentu.

Kinnaro rañño vacanaṃ sutvā ‘‘ayaṃ maṃ akathentaṃ avassaṃ māressati, idāni kathetuṃ vaṭṭatī’’ti itaraṃ gāthamāha –

‘‘Pajjunnanāthā pasavo, pasunāthā ayaṃ pajā;

Tvaṃ nāthosi mahārāja, nāthohaṃ bhariyāya me;

Dvinnamaññataraṃ ñatvā, mutto gaccheyya pabbata’’nti.

Tattha pajjunnanāthā pasavoti tiṇabhakkhā pasavo meghanāthā nāma. Pasunāthā ayaṃ pajāti ayaṃ pana manussapajā pañcagorasena upajīvantī pasunāthā pasupatiṭṭhā. Tvaṃ nāthosīti tvaṃ mama patiṭṭhā asi. Nāthohanti mama bhariyāya ahaṃ nātho, ahamassā patiṭṭhā. Dvinnamaññataraṃ ñatvā, mutto gaccheyya pabbatanti amhākaṃ dvinnaṃ antare eko ekaṃ mataṃ ñatvā sayaṃ maraṇato mutto himavantaṃ gaccheyya, jīvamānā pana mayaṃ aññamaññaṃ na jahāma, tasmā sacepi imaṃ himavantaṃ pesetukāmo, maṃ paṭhamaṃ māretvā pacchā pesehīti.

‘‘Na ve nindā suparivajjayetha, nānā janā sevitabbā janinda;

Paccekacittā puthu sabbasattā, kassīdha cittassa vasena vatte’’ti.

Tattha suparivajjayethāti mahārāja, nindā nāma sukhena parivajjetuṃ na sakkā. Nānā janāti nānāchandā janā. Yenevāti yena sīlādiguṇena eko pasaṃsaṃ labhati, teneva añño ninditāraṃ labhati. Amhākañhi kinnarānaṃ antare kathanena pasaṃsaṃ labhati, manussānaṃ antare nindaṃ, iti nindā nāma dupparivajjiyā, svāhaṃ kathaṃ tava santikā pasaṃsaṃ labhissāmīti.

Rājā ‘‘sabhāvameva katheti paṇḍito kinnaro’’ti somanassappatto hutvā osānagāthamāha –

‘‘Tuṇhī ahū kimpuriso sabhariyo, yo dāni byāhāsi bhayassa bhīto;

So dāni mutto sukhito arogo, vācākirevatthavatī narāna’’nti.

Tattha vācākirevatthavatī narānanti vācāgirā eva imesaṃ sattānaṃ atthavatī hitāvahā hotīti attho.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā ‘‘na, bhikkhave, idāneva, pubbepi kokāliko vācāya hatoyevā’’ti vatvā jātakaṃ samodhānesi – ‘‘tadā kaḷārapiṅgalo kokāliko ahosi, takkāriyapaṇḍito pana ahameva ahosi’’nti.

Takkāriyajātakavaṇṇanā aṭṭhamā.

[482] 9. Rurumigarājajātakavaṇṇanā

Yo me taṃ migamakkhāti, migānaṃ migamuttama’’nti.

Amacco suvaṇṇapaṭṭaṃ gahetvā sakalanagare vācāpesi. Atha so seṭṭhiputto bārāṇasiṃ pavisantova taṃ kathaṃ sutvā amaccassa santikaṃ gantvā ‘‘ahaṃ rañño evarūpaṃ migaṃ ācikkhissāmi, maṃ rañño dassehī’’ti āha. Amacco hatthikkhandhato otaritvā taṃ rañño santikaṃ netvā ‘‘ayaṃ kira, deva, taṃ migaṃ ācikkhissatī’’ti dassesi. Rājā ‘‘saccaṃ ambho purisā’’ti pucchi. So ‘‘saccaṃ mahārāja, tvaṃ etaṃ yasaṃ mayhaṃ dehī’’ti vadanto dutiyaṃ gāthamāha –

‘‘Mayhaṃ gāmavaraṃ dehi, nāriyo ca alaṅkatā;

Ahaṃ te migamakkhissaṃ, migānaṃ migamuttama’’nti.

‘‘Etasmiṃ vanasaṇḍasmiṃ, ambā sālā ca pupphitā;

Indagopakasañchannā, ettheso tiṭṭhate migo’’ti.

Tattha indagopakasañchannāti etassa vanasaṇḍassa bhūmi indagopakavaṇṇāya rattāya sukhasamphassāya tiṇajātiyā sañchannā, sasakucchi viya mudukā, ettha etasmiṃ ramaṇīye vanasaṇḍe eso tiṭṭhatīti dasseti.

‘‘Dhanuṃ advejjhaṃ katvāna, usuṃ sannayhupāgami;

Migo ca disvā rājānaṃ, dūrato ajjhabhāsatha.

‘‘Āgamehi mahārāja, mā maṃ vijjhi rathesabha;

Ko nu te idamakkhāsi, ettheso tiṭṭhate migo’’ti.

Rājā tassa madhurakathāya bandhitvā dhanuṃ otāretvā gāravena aṭṭhāsi. Mahāsattopi rājānaṃ upasaṅkamitvā madhurapaṭisanthāraṃ katvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Mahājanopi sabbāvudhāni chaḍḍetvā āgantvā rājānaṃ parivāresi. Tasmiṃ khaṇe mahāsatto suvaṇṇakiṅkiṇikaṃ cālento viya madhurena sarena rājānaṃ pucchi ‘‘ko nu te idamakkhāsi, ettheso tiṭṭhate migo’’ti? Tasmiṃ khaṇe pāpapuriso thokaṃ paṭikkamitvā sotapatheva aṭṭhāsi. Rājā ‘‘iminā me dassito’’ti kathento chaṭṭhaṃ gāthamāha –

‘‘Esa pāpacaro poso, samma tiṭṭhati ārakā;

Soyaṃ me idamakkhāsi, ettheso tiṭṭhate migo’’ti.

Tattha pāpacaroti vissaṭṭhācāro.

Taṃ sutvā mahāsatto taṃ mittadubbhiṃ garahitvā raññā saddhiṃ sallapanto sattamaṃ gāthamāha –

Kaṭṭhaṃ niplavitaṃ seyyo, na tvevekacciyo naro’’ti.

Tattha niplavitanti uttāritaṃ. Ekacciyoti ekacco pana mittadubbhī pāpapuggalo udake patantopi uttārito na tveva seyyo. Kaṭṭhañhi nānappakārena upakārāya saṃvattati, mittadubbhī pana pāpapuggalo vināsāya, tasmā tato kaṭṭhameva varataranti porāṇakapaṇḍitā kathayiṃsu, mayā pana tesaṃ vacanaṃ na katanti.

Taṃ sutvā rājā itaraṃ gāthamāha –

‘‘Kiṃ nu ruru garahasi migānaṃ, kiṃ pakkhīnaṃ kiṃ pana mānusānaṃ;

Tattha migānanti migānamaññataraṃ garahasi, udāhu pakkhīnaṃ, mānusānanti pucchi. Bhayañhi maṃ vindatīti bhayaṃ maṃ paṭilabhati, ahaṃ attani anissaro bhayasantako viya homi. Anapparūpanti mahantaṃ.

Tato mahāsatto ‘‘mahārāja, na migaṃ, na pakkhiṃ garahāmi, manussaṃ pana garahāmī’’ti dassento navamaṃ gāthamāha –

‘‘Yamuddhariṃ vāhane vuyhamānaṃ, mahodake salile sīghasote;

Tatonidānaṃ bhayamāgataṃ mama, dukkho have rāja asabbhi saṅgamo’’ti.

Tattha vāhaneti patitapatite vahituṃ samatthe gaṅgāvahe. Mahodake salileti mahāudake mahāsalileti attho. Ubhayenāpi gaṅgāvahasseva bahuudakataṃ dasseti. Tatonidānanti mahārāja, yo mayhaṃ tayā dassito puriso, eso mayā gaṅgāya vuyhamāno aḍḍharattasamaye kāruññaravaṃ viravanto uddharito, tatonidānaṃ me idamajja bhayaṃ āgataṃ, asappurisehi samāgamo nāma dukkho, mahārājāti.

‘‘Sohaṃ catuppattamimaṃ vihaṅgamaṃ, tanucchidaṃ hadaye ossajāmi;

Hanāmi taṃ mittadubbhiṃ akiccakāriṃ, yo tādisaṃ kammakataṃ na jāne’’ti.

Tattha catuppattanti catūhi vājapattehi samannāgataṃ. Vihaṅgamanti ākāsagāmiṃ. Tanucchidanti sarīrachindanaṃ. Ossajāmīti etassa hadaye vissajjemi.

Tato mahāsatto ‘‘mā esa maṃ nissāya nassatū’’ti cintetvā ekādasamaṃ gāthamāha –

Kāmaṃ gharaṃ gacchatu pāpadhammo, yañcassa bhaṭṭhaṃ tadetassa dehi;

Ahañca te kāmakaro bhavāmī’’ti.

Tattha kāmanti kāmena yathāruciyā attano gharaṃ gacchatu. Yañcassa bhaṭṭhaṃ tadetassa dehīti yañca tassa ‘‘idaṃ nāma te dassāmī’’ti tayā kathitaṃ, taṃ tassa dehi. Kāmakaroti icchākaro, yaṃ icchasi, taṃ karohi, maṃsaṃ vā me khāda, kīḷāmigaṃ vā karohi, sabbattha te anukūlavattī bhavissāmīti attho.

Taṃ sutvā rājā tuṭṭhamānaso mahāsattassa thutiṃ karonto anantaraṃ gāthamāha –

‘‘Addhā rurū aññataro sataṃ so, yo dubbhato mānusassa na dubbhi;

Kāmaṃ gharaṃ gacchatu pāpadhammo, yañcassa bhaṭṭhaṃ tadetassa dammi;

Ahañca te kāmacāraṃ dadāmī’’ti.

‘‘Suvijānaṃ siṅgālānaṃ, sakuṇānañca vassitaṃ;

Manussavassitaṃ rāja, dubbijānataraṃ tato.

‘‘Api ce maññatī poso, ñāti mitto sakhāti vā;

Yo pubbe sumano hutvā, pacchā sampajjate diso’’ti.

‘‘Samāgatā jānapadā, negamā ca samāgatā;

Migā sassāni khādanti, taṃ devo paṭisedhatū’’ti.

Tattha taṃ devoti taṃ migagaṇaṃ devo paṭisedhatūti.

Taṃ sutvā rājā gāthādvayamāha –

‘‘Kāmaṃ janapado māsi, raṭṭhañcāpi vinassatu;

Na tvevāhaṃ ruruṃ dubbhe, datvā abhayadakkhiṇaṃ.

Na tvevāhaṃ migarājassa, varaṃ datvā musā bhaṇe’’ti.

Tattha māsīti kāmaṃ mayhaṃ janapado mā hotu. Rurunti na tveva ahaṃ suvaṇṇavaṇṇassa rurumigarājassa abhayadakkhiṇaṃ datvā dubbhissāmīti.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā ‘‘na, bhikkhave, idāneva, pubbepi devadatto akataññūyevā’’ti vatvā jātakaṃ samodhānesi ‘‘tadā seṭṭhiputto devadatto ahosi, rājā ānando, rurumigarājā pana ahameva ahosi’’nti.

Rurumigarājajātakavaṇṇanā navamā.

[483] 10. Sarabhamigajātakavaṇṇanā

‘‘Ye ca saṅkhātadhammāse, ye ca sekhā puthū idha;

Tesaṃ me nipako iriyaṃ, puṭṭho pabrūhi mārisā’’ti. (su. ni. 1044; cūḷani. ajitamāṇavapucchā 63; netti. 14) –

Satthā dvādasayojanikāya parisāya dhammaṃ desesi. Tiṃsa pāṇakoṭiyo amatapānaṃ piviṃsu. Satthā parisaṃ uyyojetvā cārikaṃ caranto anupubbena sāvatthiṃ gantvā punadivase sāvatthiyaṃ piṇḍāya caritvā piṇḍapātapaṭikkanto bhikkhūhi vatte dassite gandhakuṭiṃ pāvisi. Sāyanhasamaye bhikkhū therassa guṇakathaṃ kathentā dhammasabhāyaṃ nisīdiṃsu ‘‘mahāpañño, āvuso, sāriputto puthupañño javanapañño tikkhapañño nibbedhikapañño dasabalena saṃkhittena pucchitapañhaṃ vitthārena kathesī’’ti. Satthā āgantvā ‘‘kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā’’ti pucchitvā ‘‘imāya nāmā’’ti vutte ‘‘na, bhikkhave, idāneva, pubbepi esa saṃkhittena bhāsitassa vitthārena atthaṃ kathesiyevā’’ti vatvā atītaṃ āhari.

So assupuṇṇehi nettehi tassa guṇaṃ sarantova senaṃ pāpuṇitvā senaṅgaparivuto nagaraṃ gantvā ‘‘ito paṭṭhāya sakalanagaravāsino pañca sīlāni rakkhantū’’ti dhammabheriṃ carāpesi. Mahāsattena pana attano kataguṇaṃ kassaci akathetvā sāyanhe nānaggarasabhojanaṃ bhuñjitvā alaṅkatasayane sayitvā paccūsakāle mahāsattassa guṇaṃ saritvā uṭṭhāya sayanapiṭṭhe pallaṅkena nisīditvā pītipuṇṇena hadayena chahi gāthāhi udānesi –

‘‘Āsīsetheva puriso, na nibbindeyya paṇḍito;

Passāmi vohaṃ attānaṃ, yathā icchiṃ tathā ahu.

Passāmi vohaṃ attānaṃ, udakā thalamubbhataṃ.

Passāmi vohaṃ attānaṃ, yathā icchiṃ tathā ahu.

‘‘Vāyametheva puriso, na nibbindeyya paṇḍito;

Passāmi vohaṃ attānaṃ, udakā thalamubbhataṃ.

‘‘Dukkhūpanītopi naro sapañño, āsaṃ na chindeyya sukhāgamāya;

‘‘Acintitampi bhavati, cintitampi vinassati;

Na hi cintāmayā bhogā, itthiyā purisassa vā’’ti.

Tattha āsīsetheva purisoti āsacchedakakammaṃ akatvā attano kammesu āsaṃ karotheva na ukkaṇṭheyya. Yathā icchinti ahañhi saṭṭhihatthā narakā uṭṭhānaṃ icchiṃ, somhi tatheva jāto, tato uṭṭhitoyevāti dīpeti. Ahitā hitā cāti dukkhaphassā ca sukhaphassā ca, ‘‘maraṇaphassā jīvitaphassā cā’’tipi attho, sattānañhi maraṇaphasso ahito jīvitaphasso hito, tesaṃ avitakkito acintitopi maraṇaphasso āgacchatīti dasseti. Acinti tampīti mayā ‘‘āvāṭe patissāmī’’ti na cintitaṃ, ‘‘sarabhaṃ māressāmī’’ti cintitaṃ, idāni pana me cintitaṃ naṭṭhaṃ, acintitameva jātaṃ. Bhogāti yasaparivārā. Ete cintāmayā na honti, tasmā ñāṇavatā vīriyameva kātabbaṃ. Vīriyavato hi acintitampi hotiyeva.

‘‘Sarabhaṃ giriduggasmiṃ, yaṃ tvaṃ anusarī pure;

Alīnacittassa tuvaṃ, vikkantamanujīvasi.

‘‘Yo taṃ viduggā narakā samuddhari, silāya yoggaṃ sarabho karitvā;

Dukkhūpanītaṃ maccumukhā pamocayi, alīnacittaṃ ta migaṃ vadesī’’ti.

Tattha anusarīti anubandhi. Vikkantanti uddharaṇatthāya kataparakkamaṃ. Anujīvasīti upajīvasi, tassānubhāvena tayā jīvitaṃ laddhanti attho. Samuddharīti uddhari. Ta migaṃ vadesīti taṃ suvaṇṇasarabhamigaṃ idha sirisayane nisinno vaṇṇesi.

Taṃ sutvā rājā ‘‘ayaṃ mayā saddhiṃ na migavaṃ gato, sabbaṃ pavattiṃ jānāti, kathaṃ nu kho jānāti, pucchissāmi na’’nti cintetvā navamaṃ gāthamāha –

‘‘Kiṃ tvaṃ nu tattheva tadā ahosi, udāhu te koci naṃ etadakkhā;

Vivaṭacchaddo nusi sabbadassī, ñāṇaṃ nu te brāhmaṇa bhiṃsarūpa’’nti.

Tattha bhiṃsarūpanti kiṃ nu te ñāṇaṃ balavajātikaṃ, tenetaṃ jānāsīti.

‘‘Na cevahaṃ tattha tadā ahosiṃ, na cāpi me koci naṃ etadakkhā;

Rājā tassa tussitvā bahuṃ dhanaṃ adāsi. Tato paṭṭhāya dānādipuññābhirato ahosi, manussāpi puññābhiratā hutvā matamatā saggameva pūrayiṃsu. Athekadivasaṃ rājā ‘‘lakkhaṃ vijjhissāmī’’ti purohitamādāya uyyānaṃ gato. Tadā sakko devarājā bahū nave deve ca devakaññāyo ca disvā ‘‘kiṃ nu kho kāraṇa’’nti āvajjento sarabhamigena narakā uddharitvā rañño sīlesu patiṭṭhāpitabhāvaṃ ñatvā ‘‘rañño ānubhāvena mahājano puññāni karoti, tena devaloko paripūrati, idāni kho pana rājā lakkhaṃ vijjhituṃ uyyānaṃ gato, taṃ vīmaṃsitvā sīhanādaṃ nadāpetvā sarabhamigassa guṇaṃ kathāpetvā attano ca sakkabhāvaṃ jānāpetvā ākāse ṭhito dhammaṃ desetvā mettāya ceva pañcannaṃ sīlānañca guṇaṃ kathetvā āgamissāmī’’ti cintetvā uyyānaṃ agamāsi. Rājāpi ‘‘lakkhaṃ vijjhissāmī’’ti dhanuṃ āropetvā saraṃ sannayhi. Tasmiṃ khaṇe sakko rañño ca lakkhassa ca antare attano ānubhāvena sarabhaṃ dassesi. Rājā taṃ disvā saraṃ na muñci. Atha naṃ sakko purohitassa sarīre adhimuccitvā gāthaṃ abhāsi –

‘‘Ādāya pattiṃ paraviriyaghātiṃ, cāpe saraṃ kiṃ vicikicchase tuvaṃ;

Nunno saro sarabhaṃ hantu khippaṃ, annañhi etaṃ varapañña rañño’’ti.

Tato rājā gāthamāha –

‘‘Addhā pajānāmi ahampi etaṃ, annaṃ migo brāhmaṇa khattiyassa;

Pubbe katañca apacāyamāno, tasmā migaṃ sarabhaṃ no hanāmī’’ti.

Tato sakko gāthādvayamāha –

‘‘Neso migo mahārāja, asureso disampati;

Etaṃ hantvā manussinda, bhavassu amarādhipo.

‘‘Sace ca rājā vicikicchase tuvaṃ, hantuṃ migaṃ sarabhaṃ sahāyakaṃ;

Saputtadāro naravīraseṭṭha, gantā tuvaṃ vetaraṇiṃ yamassā’’ti.

Tattha asuresoti asuro eso, asurajeṭṭhako sakko esoti adhippāyena vadati. Amarādhipoti tvaṃ etaṃ sakkaṃ māretvā sayaṃ sakko devarājā hohīti vadati. Vetaraṇiṃ yamassāti ‘‘sace etaṃ ‘sahāyo me’ti cintetvā na māressasi, saputtadāro yamassa vetaraṇinirayaṃ gato bhavissasī’’ti naṃ tāsesi.

‘‘Kāmaṃ ahaṃ jānapadā ca sabbe, puttā ca dārā ca sahāyasaṅghā;

Gacchemu taṃ vetaraṇiṃ yamassa, na tveva hañño mama pāṇado yo.

Taṃ tādisaṃ pubbakiccaṃ saranto, jānaṃ mahābrahme kathaṃ haneyya’’nti.

Tattha mama pāṇado yoti brāhmaṇa, yo mama pāṇadado yena me piyaṃ jīvitaṃ dinnaṃ, narakaṃ pavisantena mayā so na tveva hañño na hanitabbo, avajjho esoti vadati. Ekassa kattā vivanasmi ghoreti dāruṇe araññe paviṭṭhassa sato ekassa asahāyakassa mama kattā kārako jīvitassa dāyako, svāhaṃ taṃ iminā kataṃ tādisaṃ pubbakiccaṃ sarantoyeva taṃ guṇaṃ jānantoyeva kathaṃ haneyyaṃ.

‘‘Mittābhirādhī cirameva jīva, rajjaṃ imaṃ dhammaguṇe pasāsa;

Nārīgaṇehi paricāriyanto, modassu raṭṭhe tidiveva vāsavo.

‘‘Akkodhano niccapasannacitto, sabbātithī yācayogo bhavitvā;

Datvā ca bhutvā ca yathānubhāvaṃ, anindito saggamupehi ṭhāna’’nti.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā ‘‘na, bhikkhave, idāneva, pubbepi sāriputto saṃkhittena bhāsitassa vitthārena atthaṃ jānātiyevā’’ti vatvā jātakaṃ samodhānesi – ‘‘tadā rājā ānando ahosi, purohito sāriputto, sarabhamigo pana ahameva ahosi’’nti.

Sarabhamigajātakavaṇṇanā dasamā.

Jātakuddānaṃ –

Amba phandana javana, nārada dūta kaliṅgā;

Akitti takkāriyaṃ ruru, sarabhaṃ dasa terase.

Terasakanipātavaṇṇanā niṭṭhitā.